Ījaba grāmata 19
Latviešu valoda Svētā Bībele · 29 verses
- 1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
- 2 Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
- 3 Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
- 4 Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
- 5 Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
- 6 Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani satvēris ar Savu tīklu.
- 7 Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
- 8 Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām takām Viņš licis tumsību.
- 9 Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
- 10 Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
- 11 Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
- 12 Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
- 13 Manus brāļus Viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
- 14 Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
- 15 Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
- 16 Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
- 17 Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
- 18 Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
- 19 Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
- 20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
- 21 Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
- 22 Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
- 23 Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
- 24 Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
- 25 Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
- 26 Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
- 27 Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. — Mana sirds iekš manis ilgojās.
- 28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
- 29 Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.