Lūkas evaņģēlijs 24
Latviešu valoda Svētā Bībele · 53 verses
- 1 Bet pirmajā nedēļas dienā it agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
- 2 Un tās atrada akmeni no kapa noveltu,
- 3 Un gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
- 4 Un notikās, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām divi vīri piestājās, kam drēbes spīdēja tā kā zibens.
- 5 Un kad tās pārbijušās galvu nolieca, viņi uz tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
- 6 Viņš nav šeitan, bet ir uzcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl būdams iekš Galilejas,
- 7 Sacīdams: ‹Tam Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšām celties.›”
- 8 Un tās pieminēja Viņa vārdus.
- 9 Un atpakaļ griezušās no kapa tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem.
- 10 Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja.
- 11 Un viņu vārdi tiem likās kā pasakas, un tie viņām neticēja.
- 12 Un Pēteris cēlās, tecēja pie kapa un locīdamies paskatījās un redzēja autus pie malas liktus, un aizgāja, pats pie sevis brīnīdamies par to, kas bija noticis.
- 13 Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu pilsētiņu, kas bija no Jeruzālemes sešdesmit stadijas tālu, ar vārdu Emmaūs.
- 14 Un tie runāja savā starpā par visām lietām, kas bija notikušas.
- 15 Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja.
- 16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.
- 17 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši?›”
- 18 Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?”
- 19 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kas tad?›” Un tie uz Viņu sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos priekš Dieva un visiem ļaudīm,
- 20 Kā Viņu mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā.
- 21 Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas.
- 22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa,
- 23 Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs.
- 24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.”
- 25 Tad Viņš uz tiem sacīja: “‹Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!›
- 26 ‹Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā.›”
- 27 Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti.
- 28 Un tie nāca klāt pie pilsētiņas, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.
- 29 Un tie To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars jau metās, un diena ir pagājusi;” un Viņš iegāja pie tiem palikt.
- 30 Un notikās, ka Viņš ar tiem sēdēdams pie galda maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva.
- 31 Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.
- 32 Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums rakstus izstāstīdams?”
- 33 Un tanī pašā stundā tie cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcētus un tos, kas pie tiem bija.
- 34 Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi ir augšām cēlies un Sīmanim parādījies.”
- 35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis uz ceļa, un kā Tas no viņiem pazīts, maizi lauzdams.
- 36 Un kad tie runāja par šīm lietām, tad Jēzus stāvēja pats vidū starp tiem un uz tiem sacīja: “‹Miers ar jums!›”
- 37 Bet tie ļoti izbijās un tiem šķita, ka garu redzot.
- 38 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kam jūs esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas domas ceļas jūsu sirdīs?›
- 39 ‹Redziet Manas rokas un Manas kājas; Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.›”
- 40 Un to sacījis Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.
- 41 Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, tad Viņš uz tiem sacīja: “‹Vai jums še kas ir, ko ēst?›”
- 42 Un tie Tam cēla priekšā ceptas zivs gabalu un tīru medu.
- 43 Un Viņš ņēma un ēda to viņiem redzot.
- 44 Pēc Viņš uz tiem sacīja: “‹Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, pie jums vēl būdams, ka visam būs notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.›”
- 45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,
- 46 Un uz tiem sacīja: “‹Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija jācieš un augšām jāceļas no miroņiem trešā dienā,›
- 47 ‹Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.›
- 48 ‹Un jūs esat liecinieki par šo visu.›
- 49 ‹Un redzi, Es uz jums sūtu Sava Tēva apsolīšanu. Bet paliekat jūs Jeruzālemes pilsētā, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.›”
- 50 Un viņš tos izveda līdz Betānijai un Savas rokas pacēlis tos svētīja.
- 51 Un notikās, kad Viņš tos svētīja, tad Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts uz debesīm.
- 52 Bet tie Viņu pielūdza un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi ar lielu prieku,
- 53 Un bija allažiņ Dieva namā, teica un slavēja Dievu. Āmen.