Lūkas evaņģēlijs 13 — Latviešu valoda Svētā Bībele

1 Bet tanī pašā brīdī tur kādi gadījās, kas viņam pasludināja par Galilejiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem.

2 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Vai jums šķiet, ka šie Galileji ir bijuši grēcinieki pār visiem Galilejiem, tāpēc ka tie to cietuši.›

3 ‹Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad arī jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti.›

4 ‹Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem tas tornis iekš Siloāmas krita un ko tas nosita, vainīgāki ir bijuši pār visiem cilvēkiem, kas Jeruzālemē dzīvo?›

5 ‹Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs no grēkiem neatgriezīsities, tad jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti.›”

6 Un Viņš sacīja šo līdzību: “‹Vienam cilvēkam vīģes koks bija stādīts savā vīna kalnā, un tas nāca, augļus no tā meklēt un neatrada.›

7 ‹Tad viņš uz vīna dārznieku sacīja: redzi, es jau nāku trīs gadus, augļus meklēt uz šī vīģes koka un neatrodu; nocērt to, kam tas velti stāv tai zemē?›

8 ‹Bet tas atbildēja un uz viņu sacīja: kungs, lai tas vēl stāv šo gadu, tiekams to aproku un apmēsloju,›

9 ‹Vai jel tas augļus nenesīs; ja ne, tad tu pēc to vari nocirst.›”

10 Un Viņš mācīja vienā no sinagogām sabatā.

11 Un redzi, vienai sievai bija neveselības gars astoņpadsmit gadus, un tā bija savilkta un nemaz nevarēja taisni atliekties.

12 Bet Jēzus, viņu redzēdams, to pieaicināja un uz to sacīja: “‹Sieva, topi vaļā no savas neveselības!›”

13 Un uzlika tai rokas, un tā tūdaļ pacēlās taisna un slavēja Dievu.

14 Bet sinagogas priekšnieks apskaities, tāpēc ka Jēzus sabatā bija dziedinājis, atbildēja un uz tiem ļaudīm sacīja: “Sešas dienas ir, kur jāstrādā, tad nu tanīs nāciet un liekaties dziedināties, un ne sabatā.”

15 Tad Tas Kungs tam atbildēja un sacīja: “‹Tu liekuli, vai ikviens jūsu starpā savu vērsi vai ēzeli neatraisa no siles sabatā un to nenoved dzirdīt?›

16 ‹Bet šī Ābrahāma meita, ko sātans, redzi, astoņpadsmit gadus ir saistījis, vai tā nebija sabatā atraisāma no šīs saites?›”

17 Un Viņam to sakot visi Viņa pretinieki kaunējās un visi ļaudis priecājās par visiem šiem brīnuma darbiem, kas caur Viņu notika.

18 Un Viņš sacīja: “‹Kam Dieva valstība līdzinājās, un kam to līdzināšu?›

19 ‹Tā ir līdzinājama sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis iemeta savā dārzā; un tas uzauga un palika par lielu koku, un tie putni apakš debess taisīja ligzdas viņa zaros.›”

20 Un atkal Viņš sacīja: “‹Kam Dieva valstību līdzināšu?›

21 ‹Tā ir līdzinājama raugam, ko sieva ņēmusi iejauca iekš trīs mēru miltu, tiekams viss sarūga.›”

22 Un Viņš pilsētas un pilsētiņas pārstaigāja mācīdams un iedams uz Jeruzālemi.

23 Bet viens uz Viņu sacīja: “Kungs! Vai to ir maz, kas nāks Debesu valstībā?” Bet Viņš uz tiem sacīja:

24 “‹Cīnieties ieiet caur šauriem vārtiem, jo, Es jums saku, daudz meklēs ieiet un nevarēs.›

25 ‹Kad nama Kungs celsies un durvis aizslēgs, un jūs iesāksiet ārā stāvēt un pie durvīm klaudzināt sacīdami: Kungs, Kungs, atdari mums; tad Viņš atbildēdams jums sacīs: Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat.›

26 ‹Tad jūs iesāksiet sacīt: mēs Tavā priekšā esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās.›

27 ‹Un Viņš sacīs: Es jums saku, Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat; atkāpjaties no Manis, visi jūs ļauna darītāji.›

28 ‹Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsiet Ābrahāmu un Īzaku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi pašus izmestus ārā.›

29 ‹Un tad nāks no rīta un vakara puses, no ziemeļa un dienvidu puses, un sēdēs Dieva valstībā.›

30 ‹Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie.›”

31 Tanī dienā kādi farizeji atnāca un uz Viņu sacīja: “Izej un ej projām no šejienes; jo Hērodus grib Tevi nokaut.”

32 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Ejat un sakāt šai lapsai: redzi, Es velnus izdzenu un slimus daru veselus šodien un rīt,› ‹bet trešajā dienā Es būšu galā.›

33 ‹Tomēr Man vēl šodien un rīt un parīt jāstaigā; jo tas neklājās, ka pravietis citur galu dabū, kā Jeruzālemē.›

34 ‹Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un ar akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti. — cik reiz Es esmu gribējis tavus bērnus sakrāt, itin kā vista savus cālīšus apakš spārniem; un jūs neesat gribējuši.›

35 ‹Redzi, jūsu nams jums top atstāts postā. Bet patiesi, Es jums saku, ka jūs Mani neredzēsiet, līdz kamēr tas laiks nāk, kad jūs sacīsiet: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā.›”