Marka evaņģēlijs 5
Latviešu valoda Svētā Bībele · 43 verses
- 1 Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.
- 2 Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;
- 3 Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.
- 4 Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.
- 5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.
- 6 Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē
- 7 Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!”
- 8 Jo Viņš uz to sacīja: “‹Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.›”
- 9 Un Viņš tam jautāja: “‹Kāds tev vārds?›” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.”
- 10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.
- 11 Bet tur pie kalna bija liels cūku pulks ganos.
- 12 Un visi velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.”
- 13 Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstoši) un noslīka jūrā.
- 14 Un cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.
- 15 Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
- 16 Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam no velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.
- 17 Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.
- 18 Un kad Viņš kāpa laivā, tad velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.
- 19 Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “‹Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.›”
- 20 Un tas nogāja un sāka sludināt Dekapolē, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
- 21 Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.
- 22 Un redzi, tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām,
- 23 Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.”
- 24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda.
- 25 Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.
- 26 Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet sērga bija vēl niknāka palikusi.
- 27 Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.
- 28 Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.”
- 29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta.
- 30 Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz ļaudīm un sacīja: “‹Kas Manas drēbes aizskāris?›”
- 31 Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: ‹kas Mani aizskāris?›”
- 32 Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
- 33 Bet sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica.
- 34 Bet Viņš uz to sacīja: “‹Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.›”
- 35 Viņam to vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu Mācītāju vēl apgrūtini.”
- 36 Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz sinagogas priekšnieku: “‹Nebīsties, tici vien!›”
- 37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
- 38 Un Viņš nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.
- 39 Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “‹Ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.›”
- 40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur bērns gulēja.
- 41 Un Viņš satvēra bērna roku un sacīja uz to: “‹Talita, kūmi!›” Tas ir tulkots: “‹Meitiņa, Es tev saku, celies augšām!›”
- 42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.
- 43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.