Marka evaņģēlijs 3
Latviešu valoda Svētā Bībele · 35 verses
- 1 Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.
- 2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.
- 3 Un Viņš sacīja cilvēkam, kam nokaltusi roka bija: “‹Nāc te šurp.›”
- 4 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?›” Bet tie stāvēja klusu.
- 5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: “‹Izstiep savu roku!›” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra.
- 6 Un farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Hērodus sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu.
- 7 Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas un Jūdu zemes Viņam gāja pakaļ.
- 8 Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jordānes un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa.
- 9 Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie Viņu nemāktu.
- 10 Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu.
- 11 Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.”
- 12 Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu.
- 13 Un Viņš uzkāpa kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa.
- 14 Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt,
- 15 Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt.
- 16 Un Viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris;
- 17 Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni;
- 18 Un Andreju un Filipu un Bartolomeju un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kānas,
- 19 Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.
- 20 Un tie nāca mājās. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst.
- 21 Un kad tie, kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.”
- 22 Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.”
- 23 Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “‹Kā var sātans sātanu izdzīt?›
- 24 ‹Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.›
- 25 ‹Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt.›
- 26 ‹Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt.›
- 27 ‹Bet neviens nevar varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš vareno nesaista un tad viņa namu laupa.›
- 28 ‹Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo;›
- 29 ‹Bet kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.›”
- 30 Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.”
- 31 Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca.
- 32 Un ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.”
- 33 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “‹Kas ir Mana māte un Mani brāļi?›”
- 34 Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “‹Redzi, Mana māte un Mani brāļi.›
- 35 ‹Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.›”