Jāņa evaņģēlijs 5 — Latviešu valoda Svētā Bībele

1 Pēc tam bija Jūdu svētki, un Jēzus gāja uz Jeruzālemi.

2 Bet Jeruzālemē pie avju vārtiem ir dīķis, ar vārdu ebrejiski Betezda, tur bija piecas istabas.

3 Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.

4 Jo savā laikā viens eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.)

5 Un tur viens cilvēks trīsdesmit un astoņus gadus bija gulējis nevesels.

6 Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija gulējis, Viņš uz to saka: “‹Vai gribi tapt vesels?›”

7 Tas neveselais Tam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani iemet dīķī, kad ūdens top kustināts; un tiekams es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā.”

8 Jēzus uz to saka: “‹Celies, ņem savu gultu un ej.›”

9 Un tūdaļ tas cilvēks tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija sabats.

10 Tad tie Jūdi sacīja uz to, kas bija dziedināts: “Sabats ir, tev nav brīv savu gultu nest.”

11 Viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, Tas uz mani sacīja: ņem savu gultu un ej.”

12 Tad tie viņam vaicāja: “Kas ir Tas tāds cilvēks, kas tev sacījis: ņem savu gultu un ej?”

13 Bet tas, kas bija vesels palicis, nezināja, kas Tas tāds esot; jo Jēzus bija atkāpies ļaužu pulkā, kas tai vietā bija.

14 Pēc tam Jēzus to atrod Dieva namā un uz to saka: “‹Raugi, tu esi tapis vesels, neapgrēkojies vairs, ka tev nenotiek jo grūti.›”

15 Tad cilvēks nogāja un Jūdiem pasludināja, ka Jēzus Tas esot, kas viņu darījis veselu.

16 Un tāpēc Jūdi Jēzu ienīdēja un Viņu meklēja nokaut, ka Viņš to bija darījis sabatā.

17 Bet Jēzus tiem atbildēja: “‹Mans Tēvs strādā līdz šim, un Es arīdzan strādāju.›”

18 Tādēļ Jūdi jo vairāk Viņu meklēja nokaut, ka Viņš ne vien sabatu nesvētīja, bet arī sacīja, ka Dievs esot Viņa paša Tēvs, Sevi līdzinādams Dievam.

19 Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: Tas Dēls neko nevar darīt no Sevis paša, ja Tas neredz To Tēvu tā darām, jo, ko Šis dara, to arī Tas Dēls dara tāpat.›

20 ‹Jo Tas Tēvs mīļo To Dēlu, un Tam rāda visu, ko pats dara un Tam rādīs lielākas lietas nekā šās, ka jums jābrīnās.›

21 ‹Jo itin kā Tas Tēvs miroņus uzmodina un dara dzīvus, tāpat arī Tas Dēls dara dzīvus, kurus gribēdams.›

22 ‹Jo Tas Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir devis Tam Dēlam,›

23 ‹Ka visiem būs To Dēlu godāt, itin kā tie To Tēvu godā; kas To Dēlu negodā, tas negodā To Tēvu, kas Viņu sūtījis.›

24 ‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.›

25 ‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos.›

26 ‹Jo itin kā Tam Tēvam ir dzīvība iekš Sevis paša, tāpat Viņš arī Tam Dēlam ir devis, ka Tam dzīvība ir iekš Sevis paša.›

27 ‹Un Viņš Tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka Tas ir Tas Cilvēka Dēls.›

28 ‹Nebrīnāties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs›

29 ‹Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību.›

30 ‹Es neko nevaru darīt no Sevis paša; tā kā Es dzirdu, tā Es tiesāju, un Mana tiesa ir taisna; jo Es nemeklēju Savu prātu, bet Tā Tēva prātu, kas Mani sūtījis.›

31 ‹Ja Es pats liecību dodu par Sevi, tad Mana liecība nav patiesīga.›

32 ‹Cits ir, kas liecību dod par Mani, un Es zinu, to liecību esam patiesīgu, ko Viņš apliecina par Mani.›

33 ‹Jūs esat sūtījuši pie Jāņa, un tas patiesībai liecību devis.›

34 ‹Tomēr Es liecību neņemu no cilvēka, bet Es to saku, lai jūs topat pestīti.›

35 ‹Viņš bija degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaišumā.›

36 ‹Bet Man ir lielāka liecība nekā no Jāņa. Jo darbi, ko Tas Tēvs Man devis darīt, šie darbi, ko Es daru, liecību dod par Mani, ka Tas Tēvs Mani sūtījis.›

37 ‹Un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, pats liecību devis par Mani; jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa ģīmi redzējuši.›

38 ‹Un Viņa vārds nav paliekams pie jums, jo jūs Tam neticat, ko Viņš sūtījis.›

39 ‹Meklējat rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani.›

40 ‹Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība.›

41 ‹Godu no cilvēkiem Es neņemu.›

42 ‹Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav iekš jums.›

43 ‹Es esmu nācis Sava Tēva vārdā, un jūs Mani neuzņemat; kad cits nāks sava paša vārdā, to jūs uzņemsiet.›

44 ‹Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu ņemdami? Un to godu, kas ir no Tā Vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat?›

45 ‹Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tā Tēva; tur ir viens, kas jūs apsūdz, Mozus, uz ko jūs esat cerējuši.›

46 ‹Jo ja jūs Mozum ticētu, tad jūs Man arīdzan ticētu; jo viņš ir rakstījis par Mani.›

47 ‹Bet ja jūs viņa rakstiem neticat, kā tad jūs Maniem vārdiem ticēsiet?›”